Tas vēl Koblencā. Kā redzams, pods vāciešiem asociējas ar dziļām pārdomām. Ne velti viņiem (gandrīz vienīgajiem pasaulē) ir tualetes podi ar plakanu platformiņu ekskrementu aplūkošanai.
Toties pēc tam mēs devāmies trīs stundu izbraucienā pa Reinu un pat apskatījām slaveno Lorelejas klinti.
Piļu Reinas krastos ir tāds mežonīgs daudzums, ka pat skaitīt slinkums. Kad mums skolā stāstīja par feodālajiem kariem, tas viss uztvērās ārkārtīgi abstrakti. Lūk, ja civilizācija nesabruks, bet gluži otrādi, nedaudz nāks pie prāta, skolēniem vēsturi pasniegs tieši uz kuģīšu vai flaijeru klāja, rādot uzskatāmus piemērus. Skat, arī sekmes uzlabosies. No otras puses, to visu nemaz nevienam nevajadzēs, jo visi sēdēs virtualitātē un spēlēsies interesantā dzīvē. Tam, ka civilizācija nāks pie prāta tiktāl, ka visi baigi radoši izpaudīsies, es neticu.
Lūk, šī pati Lorelejas klints. Pēc skata tīri nemaz nav baisa.
Stāsta jēgu jums gluži labi pavēstīs Gēte. Bet interesei - 4 tulkojumi.
|
Dievs zina, kāpēc tik pēkšņi
Ar vēsumu un krēslu dvesmo;
Uzkāpa uz klintīm stāvajām,
Tos ķemmē viņa, dziedot,
Un pamira zvejnieks vēlīnais,
Man šķiet: tā arī nogrims |
Bēdājoties un skumstot,
Klusi Reina plūst,
Apsēdās uz stāvas klints
Ķemmē bizi zelta
Un peldētājs ar kaislām skumjām
Drīz viļņi. Satrakojoties, |
Nezinu, ko tas nozīmē,
Ar vēsumu krēsla dvesmo,
Virs briesmīgā augstuma
Ar zelta kārto ķemmi
Peldētāju mazā laiviņā
Peldētājs un laiviņa, zinu, |
Nezinu, kas ar mani noticis,
Diena satumst. Ielejā kļūst vēsāks,
Tur meitene, dziesmu dziedot,
Un bižu zelts tai vijas,
Un, varenas varas sagūstīts,
Es zinu, vilnis, satrakojoties, |
| Ļeva Meja tulkojums | Karolīnas Pavlovas | Aleksandra Bloka | Vilhelma Levika |
Ja Loreleja tik skarbi skatījās, es arī sabītos un nogrimtu.
Aitiņas ganās Reinas nogāzēs. Romantika.
Viens no bezgalīgajiem nocietinājumiem.
Nocietinājumkatedrāle, es to tā nosauktu.
Ņam-ņam.
Vai nu atomzemūdene, vai arī bunkurs ar zaļajiem stādījumiem. Re, kā savairojušies, mutanti.
Lūk, kā viņi vīnogas audzē. Te, starp citu, ir pati glaunākā apkārtne, visi slavenie vācu vīni ir apmēram no šejienes. Vīnogas ravē un laista mašīna, kura rāpjas pa nogāzi, turoties pie virves, kas nostiepta no dobes pakājes līdz virsotnei.
Slava Fāterlandei! (Man, starp citu, vecvecmāmiņa bija tīrasiņu vāciete)
Mūsu kuģis neizskatījās tik straujš, bet toties no tās pašas kompānijas (lūk, kādas muļķības smadzens atceras - visiem biorobotiem steidzami uz reģistra tīrīšanu)
Kad pēc dieva vārda jādodas peldus, tikai tad tas sāk iegūt vērtību.
Šī ir pēdējā pils, apsolu. Tā vispār ir pēdējā bilde šodienai.
Toties teksts vēl būs. Transportlīdzekļa iekšienē es kādu laiku uzsitu klaču ar padzīvojušu vācieti. Tā kā ar šo mana ciešās komunikācijas pieredze ar doto etnosu arī aprobežojās, droši ekstrapolēju to uz visu nāciju. Galu galā, visi, kuri nav pazīstami ar autora Čelpanova loģikas mācībgrāmatu, tā dara.
Vāciete labi runāja angliski. Neaizķērās un nemeklēja vārdus pa pusstundai, kā es. Vēl viņa izrādījās Vācijas, un jo īpaši šīs apkārtnes, vēstures zināšanu krātuve. Turklāt viņa man pateica, ka tas ir vienkārši hobijs, nevis profesija. Viņa bija bijusi Rīgā, bija lietas kursā par to, kas ir Latvija un kādu lomu Vācija nospēlēja tās izveidē. Kad es pajautāju, kāpēc vācieši brauc uz Rīgu, ja visa Vācija ir viena milzīga vecpilsēta (tā tas izskatās tūristam), pie tam daudz nomazgātāka un labāk saglabāta, vāciete atbildēja, ka vecās pilsētas viena no otras atšķiras, un ir interesanti apskatīt dažādas. No kā es secināju, ka vācu tūristi Latvijā ir dedzīgi senatnes cienītāji ar dziļām zināšanām arhitektūrā.
Taču vāciete bija ārkārtīgi miermīlīga, politkorekta, un no viņas nenācās gaidīt jautru atbildi garā: "Vācieši brauc paskatīties uz saviem bijušajiem vergiem, bet tagadējiem resursu parazītiem ES".